Tradīcijas spēks spāņu kultūrā

Italy

Pēdējās kultūršoka pārdomas šajā rakstu sērijā būs par tradīciju Spānijā. Varbūt no sākumā tas neliekas diez ko liels kultūršoka izraisītājs, tomēr man pirmo reizi to piedzīvojot atrodoties šeit bija ļoti daudz jautājumu, neskaidrību, kas un kāpēc?

Lai arī cik ļoti domāju, ka latviešiem sava tradīcija ir tuva un mīļa, atbraucot uz Spāniju ar to saskāros pavisam citā līmenī. Šeit tradīcijas netiek mainītas jau gadu simteņiem un pašiem spāņiem tā ir norma, savukārt tūristiem brīžiem interesants piedzīvojums.

Kā viena no manuprāt iespaidīgākajām šīs valsts tradīcijām ir buļļu cīņas. Tās notiek gan Madridē, gan arī citās pilsētās ar epicetru pilsētā ar nosaukumu Ronda, kurā atrodas vissenākā cīņu arēna. Buļļu cīņas Spānijā tiek celtas ļoti augsta godā un buļļu dīdītājs, spāniski torero jeb matadero šeit ir lielas slavenības, par kurām tiek rakstīts dzeltenajā presē un stāstīts pēcpusdienu tenku šovos. Pati cīņa sākas ar skaistu parādi, buļļa izvešanu ārēnā, kur var aplūkot torero skaistos tērpus un arī pats bullis ir daiļi uzpucēts. Tam seko buļļa “dīdīšana”, saduršana un beigās nogalinašana (vienmēr). Laikiem mainoties arvien vairāk cilvēku stājas pretī šai tradīcijai un rīko dažādus protestus, pārsvara lielajās Spānijas pilsētās, taču pagaidām neizskatās, ka šī tradīcija tiks mainīta un katru gadu ies bojā simtiem buļļu.

Turpinot par buļļiem, Spānijas pilsētā Pamplonā ik gadu ir vēl viena valstiski svarīga tradīcija-pasākums ar nosaukumu San Fermin. Tās ir buļļu skriešanas sacensības, kur traki cilvēki cenšas izdzīvot buļļiem skrienot tiem virsu. Vai tas ir bīstami, jā! Vai katru gadu ir vairāki ievainotie, jā! Vai bieži vien cilvēki, kas tajā piedalās ir tūristi un viņi nesaprot cik tas viss ir nopietni un bīstami, jā! Visbeidzot vai valsts to kaut kādā veidā vēlas ietekmēt un varbūt pat aizliegt, nē, nē, nē, jo tā ir simtiem gadus ilga tradīcija.

Vēl interesanti ir nesen svinēta sieviešu diena, kas Spānijā izpaužas nevis ar rožu un šokolādes kārbu dāvināšanu no vīriešu dzimuma pārstāvjiem, bet gan masveida protestus visā valstī. Tieši tā, sievietes nevis dzer šampanieti un ēd torti ofisā, bet gan soliderizējoties velk lillā apģērbu, dodas ielās un skaļā balsī pieprasa vienlīdzību. 2019. gadā tas bija lielākais sieviešu protests visā Eiropā un katru gadu tajā piedalās aizvien vairāk daiļā dzimuma pārstāves.

Ja par svētkiem tad Ziemassvētkos spāņiem arī ir savas tradīcijas, kas lielā mērā atšķiras no visas pārējās pasaules. Proti Ziemassvētku vakarā tiek iekostas vieglas vakariņas, 25. decembris ir brīvdiena un 26. decembrī jau uz darbu un tas viss bez nakādām dāvanām. Dāvināšanas laiks Spānija ir nevis decembrī, bet gan janvāri un tas visiem sagādā nevis Salavecis, Santa Klaus, vai Svētais Niklāvs, bet trīs gudrie un tas viss notiek 6. janvārī, kas ir svētku diena. Savukārt pēc lielā dāvināšana laika sākas vēl lielāks atlaižu laiks, kur visos veikalos, kur iiepriekš tika sagādātas dāvanas pēc 6. janvāra ir lielas atlaides un cilvēki stāv garum garās rindas.

Tādas ir tikai nedaudzas no tradīcijām, kas valda šajā vastī un ne reizi man ir likušas bolīt acis un uzdot dažādus eksitenciālas dabas jautājumus. Tās viennozīmīgi atšķiras no Latvijā pieņemtā un brīžiem var šķist arī mazliet dīvainas un nesaprotamas. Tomēr jāatceras, ka tas te valda jau vairākus simtus gadu un paies ilgs laiks līdz kaut kas varētu mainītiem un varbūt tā pat ir labāk....

*bilde: Torero E. Ponce flickr.com

0 Komentāri