Sveicināti atpakaļ! Pareizāk sakot, sveicieni visiem, kas šo lasa un atpakaļ esmu es ar jauniem un interesantiem rakstiem par visu to, kas notiek ar manu dzīvī Spānijā. Taču šo atpakaļ atgriešanos gribu sākt ar piedzīvojumu stāstu par to, kāds izvērsās mans ceļojums uz Latviju šajā vasarā. Daudzi no jums, kas šobrīd varbūt atrodas Latvijā domā, ko tā trakā stāstīs par ceļošanu uz Latviju, viss takš vienkārši, iekāp lidmašīnā, tiešie reisi no Madrides ir 3 reizes nedēļā. Taču nē sirsniņ, sakarā ar koronu viss ir krietni mainījies un man jau sen ieplānotos ceļojuma plānus nācās mainīt reizes četras pirms es tiešām tiku līdz dzimtās zemes ārēm.
Tad nu lūk, sākšu ar visu no sākuma. Pirmo lidojumu uz Latviju es jau iegādājos februārī, jo biju domājusi pavadīt lepnu atvaļinājumu Latvijā jūlija vidū. Kad maija vidū man atnāca epasts par to, ka lidojums ir atcelts, nemetu plinti krūmos jo domāju, ka tas viss trakais koronas haoss drīz noklusīs un tad vasaras beigās varēšu baudīt savu lepno Latvijas atvaļinājumu. Nopirku biļetes augusta beigu datumos. Nepagāja ne mēnesis, kad sapratu, arī lepnais augusta atvaļinājums man visticamāk ies secen, jo jūlijā Spānija ļoti strauji sāka celties saslimošo skaits un biju gandrīz pārliecināta, ka Latvija atcels tiešos lidojumus no Spānijas. Kas beigās tieši tā arī notika.
Ko darīt? Neskatoties uz visu apkārt notiekošo vēl joprojām sapņoju par atvaļinājumu Latvijā. Tad no vienu nakti nespējot aizmigt Madrides trakā karstuma dēļ, nonācu pie idejas, kas pēc manām domām varētu man palīdzēt sasniegt kāroto. Plāns bija sekojošs -aizlidot uz Latviju ar visizdevīgāko reisu ar pārsēšanos kādā no Eiropas pilsētām, kas manā gadījumā bija caur Amsterdamu. Lidmašīnai nolaižoties Latvijā pa taisno sēžu 14 dienas pašizolācijā un pēc tam izbaudu Latviju pilnībā. Domāts darīts, biļetes kabatā un prāts līksms. Tā nu es apņēmības pilna gatavojos ceļojumam un tad kad visi koferi sapakoti un ir palikušas 12 stundas pirms lidojuma, man labs draugs, kurš strādā aviācijas nozarē man zvana uz saka, ka viņš ir gandrīz 100% pārliecināts, ka es uz Latviju netikšu, jo lidojums no Amsterdamas uz Rīgu ir atcelts. Ko nu?
Protams nekādus brīdinājuma epastus es nebiju saņēmusi, kā arī aviokompānija uz maniem zvaniem dikti ilgi negribēja atbildēt, taču pēc pusotras stundas klausīšanās Bethovena kurā tur simfonijā ar pātraukumiem ik pēc pāris sekundēm ziņojot, ka visi operatori tomēr ir aizņemti, man tomēr izdevās aprunāties ar vienu dzīvu operatora dvēseli, kura man bez liela pārsteiguma paziņoja - nu jā, redzu jums te lidojumiņš atcelts…
Kad beidzot vienojāmies, ka es tomēr gribu lidot uz Latviju, vēlams tajā pašā dienā, man viss tika samainīts tā lai galamērķis tiešām ir Rīga un nevis kāda cita lidosta pa ceļam!
Esot Latvijā
Kad beidzot tiku līdz Latvijai, sajūtas bija kā ierodoties citā realitātē. Jā, protams, daži var domāt, es pārspīlēju, taču tā tiešam bija. Cilvēki nestaigā maskās, gaiss nesmaržo pēc dezinfekcijas līdzekļa, restorāni un bāri nav pustukši, puse no galdiņiem apgāzti otrādi vai aizlīmēti ar dzeltenmelnām lentēm. Nē, Latvijā viss bija kā pirms trakās pandēmijas un tā ir reti sastopama situācija gandrīz visur, citur Eiropā. Tomēr, kā jau iepriekš rakstīju, visam ir sava cena, un man lai izbaudītu Latvijas bezkovidnieka privilēģijas nācās sēdēt 14 dienas pašizolācijā. Kas man personīgi nesagādāja nekādas grūtības. Vienīgi, pirms ierašanās Latvijā bija liela neskaidrība par to, kas, ko un kā... Biju dzirdējusi vairākus stāstus no cilvēkiem, par pārbaudēm, citiem tās bijušas ik pārdienas, citiem nevienas. Es šoreiz iztiku bez īpašām pārbaudēm un pēc divu nedēļu būšanas pašai ar sevi, kad bija pietiekoši daudz laika pārdomām, sapratu, ka Latvija šajā visa trakumā tomēr ir ļoti labā pozīcijā. Tas ir savā ziņā veiksmes stāsts, lai arī daudzi to redz savādāk, es tomēr pieturēšos pie tā, ka Latvija ir labs piemērs visai pārejai Eiropai no kā mācīties.
Esot Latvijā man bija iespēja redzēt un novērtēt to, kāda dzīve ir bijusi pirms šī trakā kovidnieka un tā brīžiem tiešām likās ka tā ir vieta, kur var paslēpties no trakumiem, kas notiek gandīz visā plašajā pasaulē.
Bet nu jau es esmu atpakaļ realitātē, kur ik uz soļa jāvalkā maskas, uz rokām jāziež virsū kārtas ar dezinfekcijas līdzekļiem, strādāšana jau sesto mēnesi notiek no mājās un diemžēl saslimušo skaits ir nevis simtos, bet tūkstošos dienā. Taču šeit, ne par to. Šis ir stāsts par lielisku atvaļinājumu Latvijā un to cik forši bija kaut vai mazliet padzīvot citādākā vidē.
0 Komentāri