Dzīve četrās valodās

Sveiki. Hello. Hola. Privet.

Tāda ir mana ikdiena. Brīžiem nav viegli, brīžiem ir liels apjukums un putra galvā, taču šobrīd jau esmu pieradusi pie šiem domu “amerikāņu kalniņiem”, kas ik dienas notiek manā galvā.
Šo žonglēšanu ar valodām savā prātā esmu jau apguvusi, tomēr ir brīži, kad liekas, ka esmu tik ļoti saputrojusies, ka vārdus pat savā dzimtajā valodā nevaru atminēties.

Trakums vai…

Šis sajukums nereti mijas ar sajūtām, kad nesaproti kur īsti iederies un pie kādas piederības pieskaitīties. Tāda kā mini indetitātes krīze, kas arī mani pārņēma pēc pirmajiem gadiem šeit.

Kas tad es īsti esmu, vai joprojām latviete, wannabe spāniete vai arī pasaules pilsone? Uz šo man pašai vēl īsti skaidras atbildes nav, taču vislabāk patīk versija - latviete Madridē.

Kā jau iepriekš rakstīju, tad ikdiena man paiet četrās valodās. Darbā runāju angliski un spāniski, ar draugiem un ģimeni Latvijā latviski, šeit uz vietas spāniski un citviet pasaulē arī krieviski. Tās ir ne tikai daudz un dažādas situācijas dzīvē, bet arī savādākas pasaules.

Manuprāt man šīs dažādās situācijas ir radījušas tādas kā mazas pasaules, kurās esmu attiecīgi no situācijas un cilvēkiem ar ko komunicēju. Kad runāju ar mammu, kas Latvijā, viņai ir savas lietas ar ko viņa vēlas padalīties un par ko runā. Ar maniem kolēģiem, kas ir no visas pasaules sarunas notiek savādāk, ar spāņu draugiem atkal mazliet savādāk.. Vienmēr ir jādomā, ko un kā stāstīt, jo daudzas lietas mani spāņu draugi nekādīgi nevarēs saprast un gluži pretēji latvieši brīnīsies par to un to.
Var paiet diezgan ilgs laiks, līdz pieradīsi pie šīs žonglēšanas un brīžiem var arī saprast to, ka varbūt dažas lietas un kultūras īpašības jāpatur pie sevis. Kā piemēram, esmu atmetusi domu, ka jebkad kādam spānim varēšu iestāstīt, kā Latvijā svin kapu svētkus vai, ka krējums tiešām palīdz pret apdegumiem.

Saprotot kā pareizi sabalansēt savu dzīvi starp šīm dažādām valodām un kultūram ir diezgan liels izaicinājums un var paiet laiks kamēr to spēj izdarīt. Man pagāja krietns laiks līdz es iemācījos atrast līdzsvaru starp abām pasaulēm. Es personīgi uzskatu, ka nedrīkst visu savu brīvo laiku pavadīt videozvanos ar Latvijas ģimeni, radiniekiem draugiem un paziņām, tam ir jāizvēlas noteikts laiks. Kā arī manuprāt, nav labi pilnībā norobežoties no savas pagātnes un atteikties no latviskās identitātes, tādējādi nogriežot visas saiknes ar Latviju, lai spētu “pilnvērtīgāk” iejusties jaunajā kultūrā un valstī. Ir jāiemācās abas šīs lietas turēt līdzsavarā un saprst cik un kad tiek atvēlēts laiks un kurā valodā notiks komunikācija.

Nav tas vieglākais uzdevums, bet hei, man taču sanāca...