Skan jau protams, iespaidīgi, bet kā jau visiem zināms marta vidū ikvienam Spānijas iedzīvotājam dzīve mainījās. Tika ieviesti vairāki ierobežojumi, katra diena nesa jaunus skaitļus un faktus, cilvēki pilnībā manīja savus ikdienas paradumus un par dzīves, darba un izklaides vietu kļuva dzīvoklis. Tā gandrīz divus mēnešus. Katram par to ir savs stāsts, sava pieredze, šajā laikā sociālie tīkli ir pārpildīti ar foto un video stāstiem no visas pasaules. Man arī ir savs stāsts ar ko vēlos padalīties. Tās būs manas sajūtas pēc gandrīz 2 mēnešu ilgas pašizolēšanās salīdzinoši nelielā Madrides dzīvoklī. Mans stāsts būs par brīvību, pārmaiņām un jauno realitāti…
Dzīvojot šajā pašizolācijas laikā es pati laikam visvairāk gaidīju nevis to, lai atvērtos kafejnīcas, frizētavas, apavu veikali, ofisi, bet gan to brīdi, kad beidzot varēsim doties ārā un saelpoties svaigu gaisu. Tad nu tā diena pienāca pagājušajā sestdienā (02/05), kad Madridē beidzot visiem bija iespējams doties ārā no mājām. Tas nebūt nenozīmē, ka varam staigāt apkārt visu dienu, vēljorojām ir dažādi strikti ierobežojumi, kas tiek vai netiek veikti atkarībā no cilvēka vēlmes sadarboties ar likuma pantu. Ārā var uzturēties noteiktā laika posmā, ne vairāk kā 2 cilvēki no vienas dzīvesvietas un protams, ievērojot distanci. Tas ir atļauts katru dienu laika posmā no 06:00 - 10:00 no rīta un vakarā no 20:00 - 23:00, vecāka gada gājuma cilvēkiem ar liekāku saslimšanas risku no 10:00 -12:00 un 19:00 - 20:00. Vecākiem ar bērniem no 09:00 - 20:00.
Šie 2 mēneši pilnīgā izolācijā man ir iemācījuši daudzas lietas, taču viena no galvenajām ir novērtēt tās acīmredzamās lietas, pie kurām ikdienā esam tik ļoti pieraduši, ka tās kļuvušas pašsaprotamas. Kā piemēram, svaigais rīta gaiss, zemes un puķu smarža, saules gaisma un tā varu vēl turpināt, bet gan jau, ka domu jūs sapratāt. Nekad nebūtu iepriekš domājusi, ka tāda vienkārša darbība kā doties pastaigā pa sen zināmām ielām (atļauts tikai 1km robežās no dzīvesvietas) katru dienu var sagādāt tādu prieku. Lai arī ir vēl tik daudz lietu, ko es gribētu darīt vēl bez došanās pastaigās ārā no mājās, es saprotu un novērtēju, to kas man šobrīd ir pieejams un atļauts. Tās ir divas pastaigas dienā pa parku, kas man ir netālu no mājām, kur arī varu mazliet sajust dabas klātesamību, jo tas nav tik ļoti pārpildīts ar cilvēkiem un tajā ir diegan daudz koku un zaļumu visapkārt.
Vēl paies ļoti ilgs laiks līdz dzīve atgriezīsies ierastajās sliedes un tiks atcelti visi ierobežojumi, taču tas ir sācis notikt un es ļoti ceru, ka mēs visi atskatoties uz šo situāciju būsim kaut ko iemācījušies gan par sevi, gan arī apkārtējo pasauli...
0 Komentāri