Kā pārvarēt bailes un adaptēties citā vidē

Bez rupjmaizes, kefīra un biezpiena sieriņiem, bez tautasdziesmām un meža blakus, jau vairāk nekā četrus gadus. Jā, sākuma noteikti ir grūti. Kā jau rakstīju iepriekš par kultūršoku pirmie pāris mēneši iedzīvojoties jaunajā valstī un kultūrā var būt diezgan sarežģīti.

Visgrūtāk laikam bija pieņemt faktu, ka neesmu savā ierastajā vidē un visa dzīve it kā sākas no jauna. Ir jāatrod darbs, sakari, draugi, mīļākais bārs un labākais pusdienu piedāvājums, tuvākais parks, kur paskriet, utt. Bija jāpieņem jauni spēles noteikumi un jāsaprot, ka vairs nebūs tik viegli kā iepriekš. Latvijā man nav bieži bijušas tādas situācijas, kad nezinu kā nokļūt no Bruņieku ielas līdz Origo un vaicājot pretīmnākošiem cilvēkiem, gandrīz ikviens uz mani skatās ar nesaprotošu sejas izteikmi un kratot galvu. Šeit tā bija mana ikdiena. Vai arī tas, ka visparastākās darbības, kā piemēram, aizsūtīt vēstuli pa pastu, man prasīs divreiz ilgāku laiku, jo es nesaprotu, ko man pasta darbinieks cenšas pastāstīt. Vai arī, ka došanās vakariņās uz ne tik populāriem spāņu restorāniem var sanākt kā spēlēt aklās vistiņas - “ko tad es īsti pasūtīju?”. Vai arī pierast pie tā, ka saule šeit spīd gandrīz katru dienu, pat ziemā. Pierast pie tā, ka Spānija nav mana dzimtene, taču tā ir valsts, kurā es jūtos ļoti labi. Esmu dzirdējusi daudzus stāstus no citiem latviešiem un nelatviešiem par to, kā pret viņiem šeit ir izturējušies neiecietīgi, man tādas situācijas par laimi nav gadījušās.

Sociāli pazudusi, tas it vārdu salikums ko man patīk lietot raksturojot savus pirmos mēnešus šeit. Ikdienā jūties dīvaini un nekomfortabli, pat esot lielveikalā vai pastā. Ja esi pieradis, tā kā es ikdienā daudz runāt, tad man bija jāsāk pierast pie tā, ka pirmajos mēnešos sarunās, kas notika spāniski pārsvarā iesaisījos kā klausītājs nevis galvenais runātajs. Vienmēr esi meklējumos, ikdiena paiet, meklējot, kur ir attiecīgā iela, pietura, vai pārtika, kas nesatur glutēnu. Viss ir jātulko, no spaņu uz angļu reizēm no angļu uz latviešu un tā tālāk.

Taču, tad bija viens brīdis, kad sapratu, ka jā ir jāpalaiž vaļā apziņas groži un jādod vieta jaunajam. Es neesmu Latvijā, man te viss ir nepazīstams un svešs, taču tā ir daļa no jauna piedzīvojuma, ko sauc par dzīvi.

Turpinot daži ieteikumi no manas puses, varbūt noder, ja jūties līdzīgi.

Pirmais un galvenais noteikti būtu nedaidīties! Nebaidīties runāt ar vietējiem, lai arī izklausies pēc dunduka, nebaidīties no jauniem piedzīvojumiem, ēdieniem, sajūtām un pieredzēm.

Pēc iespējas vairāk laika pavadīt ārpus mājās, iepazīt pilsētu, kurā dzīvo, cilvēku ikdienas paradumus un kultūru. Sāc ar savu apkaimi, izpēti ielas, veikalus un kafeinīcas tajās, apskati parkus un apsēdies uz soliņa un vienkārši pavēro cilvēkus.
Tā kā Madride ir liela pilsēta un to apstaigāt nav iespējams, tad viena lieta, ko man patika darīt pirmajos mēnešos dzīvojot šeit ir braucot ar metro izkāpt pilnīgi nejaušā metro stacijā, staigāt un apskatīt apkārtni. Tādā veidā esmu atradusi savu mīļāko grāmatu veikalu, meksikāņu ēstuvi un kafeni ar vislielākajām kafijas krūzēm un visgardākajām bulkām visā Madridē.


Būs brīži, kad jutīsies nesaprasta un kā no citas pasaules, taču tā ir daļa no piedzīvojuma un šeit nāk lielā vēl viens ieteikums - pacietība. Esi pacietīgs un pamazām pierodi pie tā, ka cilvēki ikdienā uzvedas savādāk, jogurts garšo savādāk, autobusa cenas ir dārgākas, ir trokšņaikāks un vasaras karstākas. Laikam ejot un pacietībai pieaugot ar visu varēsi sākt aprast un pēc pāris gadiem tā būs arī tava ikdiena.

Ak, kaut man kāds to būtu pateicis 2016. gada februārī...

Centies iepazīties ar vietējiem, tas noteikti palīdzēs apgūt valodu, iegūt jaunus sakarus un vērtīgu informāciju par vietu, kurā dzīvo. Šeit noteikti ir jāmet projām nedrošība un trakās iedomas par to kā tu izklausies svešvalodā un vienkāši jārunā, cilvēki tevi sapratīs un labi draugi palabos. Es noteikti nebūtu ieguvusi labus draugus un paziņas, ja nebūtu pārvarējusi bailes runāt spāniski.

Dzīvojot Madridē jau vairāk nekā četrus gadus, man vēljorojām daudzas lietas liekas dīvainas un grūti pieņemamas. Pat šorīt runāju ar savu ģimeni par to, kāpēc “labrīt” ir “buenos dias”, taču “rīts” spāniski ir “mañana”. Kur loģika...? Bieži vien, tās nav un nebūs. Taču šeit laikam arī slēpjas raksta būtība un kodols, ka ne vienmēr vajag meklēt izskaidrojumus attiecīgām lietām vai parādībām ar kurām saskaries jaunajā vidē tās vajag pieņemt un ar tām sadzīvot.