Kultūršoks ikdienā

Italy

Ar kultūršoku ikdienā saskāros jau no pirmās dienas Madridē, par to sīkāk ievadrakstā. Tā pamatā, kā jau minēju bija lielās kultūru atšķirības starp valstīm, kas savukārt ietekmēja ikdienas procesus, kā piemēram, ēst gatavošanu, ceļošanu, strādāšanu, braukšanu ar sabiedrisko utt.

Tiklīdz kā ierados Madridē kultūršoks mani pārsteidza nesagatavotu. Ļoti labi atceros, ka 2 lielākie pārsteigumi man bija uzturs un metro. Pārtikas veikali Latvijā un Spānijā ir ja ne gluži kā nakts pret dienu, tad krēslas stunda pret pēcpusdienu jau nu noteikti. Ar to es gribu teikt, ka paši pārtikas produkti kā piemēram, siers, maize, piens, čipsi un saldējums, ja ne garšo, kas noteikti ir savādāki nekā Latvijā un man kas biju pieradusi katru dienu ēst rupju maizi ar tomātiņu un uzdzert virsū kefīriņu, bija jāsāk jauna dzīve bez visām šīm lietām.
Kas attiecas uz metro, tad es kā liela visur kājāmgājēja biju pieradusi Rīga visur staigāt, braukt ar velo, vai arī ja nepieciešams, izmantot sabiedrisko, pārsvarā tramvaju. Madride, protams, ir cits stāsts, šeit visu transportu karalis ir metro. Man agri vai vēlu bija jāpierod pie fakta, ka es ar kājām visu Madridi diemžēl nespēšu apstaigāt, līdz ar to sāku intensīvi braukāt ar metro un nu jau esmu tik ļoti pieradusi, ka visu Madridi pazīstu nevis pēc rajoniem vai ielu nosaukumiem, bet gan pēc metro stacijām. Kā arī interesants fakts, ja runājam par transportu ir arī tas, ka autobusa vai metro pieturās cilvēki nevis spiežās iekšā kā traki, bet gan gliši stāv divas rindās abos durvju galos un gaida, kad varēs mierīgi un bez steigas iekāpt. Nevis kā brīžiem Latvijā ir nācies novērot, ka daža, laba ome ir spēcīgāka par 20 gadīgu jaunieti sacensībās - kurš tiks pie brīvās vietas autobusā.

Vēl viens milzīgs faktors, kas atšķir ikdienu Latvijā no Spānijas ir laikapstākļi. Viens piemērs būtu, Latvijā, kā jau visiem zināms februāris ir viens no aukstākajiem gada mēnešiem, tad šeit Madridē nereti celsija grādi uzkāpj līdz pat +15C. Tas nozīmē, ka dzīve uz ielām nebeidzas pat ziemā. Cilvēki pavada laiku parkos, iestiprinās terasēs un brīdienās dodas kāpelēt pa kalniem.

Vēl ikdienā bija jāpierod, pie tā, ka šajā pilsētā neviens nekur nesteidzas. Madridē atšķirībā no Rīgas, pat atrodoties pilsētas centrā cilvēki atrod vieglumu un nesteidzību savā ikdienā. Rīgā biju pieradusi visur skriet, tāču šeit pat vissaspringtākajā brīdī var atrast iespēju iedzert kafiju un papļāpāt.
Vispār jau bija tik daudzas lietas, ka mani šokēja ikdienā dzīvojot šeit. Varbūt tas, ka ikreiz kad bārā pasūtīšu kādu dzērienu tam nāks līdzi arī uzkoda tādējādi ar pāris aliņiem vai kokakolas glāzem varu būt gan paēdusi, gan padzērusi un tad viss tikai par kādiem 6 eiro. Vai arī tas, ka pilnīgi visur uz slīdošajām kāpnēm ir jāstāv kreisajā pusē, savādāk būs slikti. Vai arī tas, ka pēcpusdienā tā ap 16:00 atrodies mazā pilsētā un attopies, ka gribi ēst, vari palikt arī ar rūcošu vēderu, jo visas ēstuves būs ciet. Vai arī tas, ka kafiju var pasūtīt arī glāzē ar ledu, jo karsta. Tā varu turpināt un turpināt, bet galvenais noteikti ir nekrist panikā, kā to darīju es! Ir jācenšas pieņemt jauno un brīžiem dīvaino un līdz galam nesaprotamo pēc iepējas ātrāk.

Man daudzi ir jautājuši vai latviešu un spāņu kultūras ir līdzīgas. Mana atbilde - viennozīmīgi nav. Manuprāt viss līdz pat mazākajam sīkumam ir savādāks šeit nekā Latvijā. Man pašai personīgi pagāja gads līdz pilnībā apradu ar to, kā visas lietas šeit notiek. Ceru, pārējiem, kas dzīvo šeit tas posms bija krietni vien īsāks.

Par kulturšoku bieži vien saka, ka tas ir kā iemest cilvēku, kurš nemāk peldēt auksā un dziļā ūdenī. Tā tas notika arī ar mani, kad pirmos mēnešu jutos, kā aukstā ūdenī iemesta, nesaprotot ne valodu, ne kultūru, ne to kas man visapkārt notiek. Ar laiku tas pāriet un dīvainais kļūst par ierasto. Kā piemēram, tagad ēdu vakariņas tikai ap 21:00, un maize man ir neatņemama maltītes sastāvdaļa, esmu profesionāla metro lietotāja un katru brīvo brīdi cešos pavadīt ārpus telpām, saulīte. Ja sākumā tas viss bija kultūršoks ikdienā, tad tagad tā jau ir mana ikdiena un šoks jau sen ir pagaisis tālajās zilajās.

Par to lūk arī šis stāsts...

0 Komentāri