Kultūršoks komunikācijā

Kas notiek kad introvertais latvietis nonāk ultraekstrovertajā Spānijā? Trakas lietas!

Ikdienas komunikācija abās valstīs ir ļoti atšķirīga un tieši tāpēc pirmajos mēnešos Madridē jutos kā uz citas planētas. Šo lielo plaisu komunikācijā galvenokārt veidoja valodas nezināšana.
Spāņu valoda ir visspēcīgākais pamats un vislabākais sākums komunikācijā ar šīs valsts iedzīvotājiem. Lai arī cik ļoti es biju pārliecināta, ka Madridē kā vienā no lielākajām Eiropas pilsētām visur ar mani runās angliski. Liels bija mans pārsteigums, kad jau pirmajā nedēļā sapratu, ka esmu ļoti maldījusies, jo tūrisma informācijas biroja darbiniece man nāmācēja pateikti norādes angliski. Tad nu es sapratu, ka esmu pamatīgās “ziepēs” un sāku ļoti cītīgi mācīties valodu.

Ja par pašiem spāņiem, tad tā ir ļoti skaļa tauta un ar vārdu skaļa es domāju Latvijas hokeja izlases fanu branguma skaļumu. Līdz pat šim brīdim nespēju saprast kāpēc man atrodoties spāņu pulkā, viņi visi vienmēr vēlas runāt vienlaicīgi un pārkliegt viens otru. Vai tad neeksistē tāds sarunu formāts kā - viens sāk sarunu, tad pabeidz un tad sāk nākamais…? Laikam spāņiem tas liekas pārāk garlaicīgi un vieglāk ir visiem runāt vienā reizē un cerēt, ka kāds sakāmo sadzirdēs. Lieki piebilst, ka es šajā bļaušanas spēlē gandrīz vienmēr esmu zaudētāja un šeit noteikti ir jāpiebilts, ka man ir skaļa balss. Tā kā paši varat iedomāties...

Neskatoties uz to spāņi ļoti draudzīgi. Man ik visur, pat visnopietnākajos kantoros ir palīdzēts un izstāstīts lauzīta angļu valodā, kurā kabinetā kurš papīrs ir jāapzīmogo un tas viss ar smaidu un milzīgu laipnību. Pēc tam ar tādu pašu smaidu un laipnību man ir jāgaida vesela mūžība, jo Spānijā ikviens dzīves process notiek ļoti lēēēēēnāāāmmm un bez steigas, taču par to citreiz.

Ļoti svarīga un milzīga atšķirība komunikācijā ir sasveicināšanās un atvadīšanās. Ja Latvijā tas ir vārīgs rokas spiediens un labākajā gadījumā uzsitiens pa plecu, tad Spānijā tās ir divas bučas. Un kā, tieši man latvieš´ cilvēkam to bija zināt un vēl jo vairāk pieņemt?
Man gan palaimējās, jo divas dienas pirms lidojuma uz Madridi es tikos ar spānieti, kura tolaik Erasmus programmas ietvaros dzīvoja Rīgā. Viņa man sniedza ievadkursu dzīvi Spānijā, taču to gan viņa aizmirsa pieminēt un tikai atvadoties, piebilda - “Spānijā mēs atvadoties vienmēr sabučojamies” uz ko man pilnīgi mainījās sejas izteiksme, es pasmaidīju, jo biju pilnīgi pārliecināta, ka viņa joko. Ar nepazīstamiem cilvēkiem bučoties, traks vai.. Vēlāk, protams izrādījās, ka tā gan ir taisība un man ātri pie tā bija jāpierod un jāsaprot, ka tā ir daļa no kultūras.

Tagad ar kroņa vīrusa izplatību esam pārgājusi uz latviešiem tīkamāku sveicināšanās metodi, taču tiklīdz vīruss būs garām, tad visus atkal bučos nost.

Tikšanās rituāli Spānijā.

Dzīvojot Spānijā jau varākus gadus esmu iemacījusies, ka nozīmējot tikšanos ar spāni vienmēr ir jāpielieto viena konkrēta formula. Tā kā esmu dāsna un vēlos atvieglot dzīvi saviem lasītājiem, šo formulu pierakstīšu šeit:

Norunātais tiksanās laiks + 20 min = reālais tikšanās laiks

Tikšanās beigas + 20 min = reālās tiksanās beigas

Lūdzu vienmēr pielietot šo formulu, ja jums ir norunāta tikšanās Spānijā, iesaku, nenožēlosiet un ietaupīsiet dārgo laiku. Tātad ja spānis Tev saka, ka viņš būs norunātajā vietā 12:00, tas nozīmē 12:20 un jo tālāk uz dienvidiem, jo vairāk minūtes vajadzēs pierēķināt klāt. Un otrādi, ja tikšanās ar spāni ir beigusies ap 21:00 tad droši vari rēķināties ar 20 minūtēm klāt, kamēr tiksi līdz autobusa pieturai. Jo vairāk cilvēku, jo ilgāks atvadīšanās rituāls.

Kāds rituāls Tu vaicāsi? Kad oficiālā tikšanās daļa, būtu tās vakariņas restorānā, randiņš vai iedzeršana bārā ir beigusies un visi tajā iesaistītie ir izgājuši uz ielas seko ilgas un diktas atvadu sarunas, kas dažreiz ieilgst līdz pat pusstundai. Es vienmēr šādā situācijā nodomāju, kā senā latvju dziesmā dzied, kad visi ir paēduši un padzēruši, projām jāiet. Taču nē, Spānijā šai dziesmai ir savādāks pantiņš nekur projām neies, stāvēs ārā un stundu runās.

Tādi nu lūk spāņu savādie komunicēšanas rituāli ar kuriem vēl joprojām ik dienas cenšos sadzīvot.