Kāpēc man ir bail no Lieldienām Spānijā

Post Image

Sāksim ar visu no sākuma. Manas pirmās Lieldienas Spānijā. Tā kā biju Madridē tikai 2 mēnešus un kā jau rakstīju iepriekš pirms došanās uz Spāniju, nebiju izpildījusi mājasdarbu, (izpētīt Spānijas, kultūru un tradīcijas), tad dzirdot cilvēkus runājam par Lieldienu procesijām un svinībām, biju pilnīgi droša, ka tās būs lielas jautrības pilnas. Liels bija mans pārsteigums, kad kādu pēcpusdienu ierodoties Madrides centrā un redzot, kas tad īsti ir Lieldienu procesijas sapratu, cik tieši es biju maldījusies. Spānijā nav pazīstamas olu krāsošanas un šūpošanās tradīcijas, šeit viss ir daudz savādāk...

Svētā nedēļa jeb “Semana Santa” Spānijā vieni no nozīmīgājakiem svētkiem gadā, tie sākas nedēļu pirms Lieldienām ar noslēgumu Lieldienu svētdienā. Galvenais svētku notikums ir reliģiskie gājieni jeb procesijas. Tās iesākās jau 16. gadsimtā, katoļu baznīcai vēloties attēlot Jēzus Kristus ciešanas un augšāmcelšanās ainas. Šīs ainas tiek atveidotas dažādās koka konstrukcijās, kuras vairaki desmiti cilvēku nes uz saviem pleciem cauri pilsētas vai ciema galvenajām ielām, iedzīvotājiem pulcējoties ielu malās un sekojot līdzi.
Procesijas notiek visas dienas garumā, kā arī naktī, tās var notikt pilnīgā klusumā vai arī orķertra pavadībā un klātesošajiem klusībā dziedot dziesmas. Tradīcijai ir daudz variāciju, kas svārstās no pilsētas uz pilsētu. Visskrāšņākās Lieldienu procesijas ir skatāmas tādās pilsētās, kā Sevilja, Salamanka, Avila, Vajadolīda, kā arī Kaseresā, kur procesijā tiek nests Melns Jēzus.

Visi procesiju dalībnieki ir tērpušies īpašās drānās, tās var būs dāžādas krāsas, pasvarā baltas, melnas vai violetas. Īpaši nozīmīga tērpa sastāvdaļa ir gara cepure, kuras atsedz tikai cilvēka acis. Šīs cepures man personīgi ļoti atgādina Amerikas KKK, taču varbūt esmu tādā vienīgā… Tad nu lūk un šeit, tad arī es pastāstīšu, kāpēc man ir bail no šīs Lieldienu tradīcijas.
Kad ar procesijām saskāros Madridē pirmo reizi, man tās nelikās nekas īpašs un kādas pāris minūtes paskatoties devos prom. Nākamajā gadā biju devusiem ceļojumā uz pilsētu ar nosaukumu Salamanka, kur procesijas tiek celtas īpaši lielā godā un ļoti liela daļa pilsētas iedzīvotāju tajās piedalās vai vēro. Diena jau gāja uz beigām un bija tumšs, tad nu es vakariņas paēdusi gribēju vēl pirms iešanas gulēt pastaigāt pa naksnīgo pilsētu. Tālu gan es netiku, kad nogriežoties uz palielākas ielas ieraudzīju aptuveni 60 cilvēkus tērpušos melnās drānās visus ar gajarām cepurēm nesot milzīgās statujas un apkārārt valdīja pilnīgs klusums. Tas nu bija, tas brīdis, kad sapratu - “jā, tagad nu man tiešām paliek bail...”. Sajūtas bija ļoti dīvainas un vārdiem grūti aprakstāmas, tāču es savā prātā biju nolēmusi, ka turpmāk no Lieldienām centīšos izvairīties, tā nu jau vairākus gadus Lieldienās ceļoju vai nu uz tuvo Portugāli, vai arī uz Latviju. Ceļošanu prom no Spānijas pastiprina arī fakts, ka spāņiem ir ticējums, ko pati uz savas ādas esmu piedzīvojusi ne vienu gadu vien, ka Lieldienās Spānijā vienmēr līst, tāpat kā Latvijā pa Jāņiem.

Šo rakstu pabeigšu ar saldu faktu ar nosaukumu torihas (spāniski torijas). Tā ir olā, pienā un kanēlī apviļāta baltmaize, kas cepta eļļā un apbērta ar cukuru un tas ir vispopulārākais Lieldienu deserts Spānijā.

Priecīgas Lieldienas!

Foto: Christiane Birr flickr.com

0 Komentāri

Šobrīd strādājam pie komentāru sadaļas, tādēļ komentāri parādīsies blogā ar nelielu laika nobīdi. Paldies par sapratni.