Manas attiecības ar spāņu valodu ir bijušas ļoti dažādas. Brīžiem es apbrīnoju šo valodu un priecājos par tas skaistumu, taču brīžiem esmu tik nikna uz to, kurš izdomāja dažus spāņu valodas likumus ar kuriem man ne reizes ir bijis ļoti grūti sadzīvot. Nereti mācoties valodu man likās, ka spāņi gandrīz vai tīšuprāt vēlas atšķirties no visas pārējās pasaules ar atsevisķu vārdu izrunu un tulkošanu. Kā piemēru varu minēt, visiem zināmo īru grupu U2, ko Spānijā visi pazīst kā grupu “U Dos”, jebšu “Ū Divi”. Tagad jau pie šīs spāniskošanas manieres esmu pieradusi, taču pirmos gadus man tas likās traki jancīgi.
Uz jautājumu vai spāņu valodu ir viegli vai grūti iemācīties, atbildi gan nesniegšu, jo katrs pats zina, kā ir ar valodu mācīšanos. Varu padalīties ar savu pieredzi, to gan. Man gāja kā pa kalniem, brīžiem domāju, ka bija viegli un brīžiem atkal bija ļoti grūti saprast, jo spāņi runā ļoti ātri un gandrīz bez pauzēm.
Valodas dažādība
Sāksim ar to, ka spāņu valoda ir ļoti dažāda. Tā ir 3. lielāka valodu grupa pasaulē, kurā runā ap 400 miljoniem cilvēku un gandrīz katrā valastī valoda ir nedaudz vai daudz savādāka. Tā piemēram, spāņu valodai Spānijā ir aptuveni 10 dažādi dialekti - vislielākais ir kasteljāņu dialekts, ko visa pasaule pazīst kā galveno spāņu valodas dialektu.
Nakamā milzīga spāņu valodā runājošā pasaules daļa ir Latīņamerikas valstis, kur katra valstī valda dialektu pārpilnība un izrunas un vārdu atšķirības. Ko saka vienā valstī saka tā, otrā saka pavisam savādāk. Kā pierēram vārds “popkorns”, ko Spānija un Meksikā ir “palomitas”, Argentīnā kā “pochoclo”, Čīlē “cabritas” un Venecuēlā “cotufas”.
Mazai ilustrācijai un audiovizuālam pierēram pievienoju video angļu valodā, kurā iespējams iepazīties ar spāņu valodas izrunu dažādās pasaules valstīs.
Turpinot par valodu akcentiem un dažādību varu pastāstīt interesantu gadījumu no manas dzīves. Sāku strādāt jaunā darbā un man bija darba kolēģis, kuru es nekādīgi nevarēju saprast, jo viņa spāņu valodas izruna bija ļoti dīvaina un piedevām viņš runāja ļoti ātri. Tā nu biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš runā nevis spāņu, bet portugāļu valodā. Liels bija mans pārsteigums, kad mans portugāļu kolēģis nebija nedz no Potugales, nedz Brazīlijas, bet gan no Agentīnas un viņa akcents spāņu valodā bija tik spēcīgs un manas spaņu valodas zināšanas ne tik labā līmenī, lai es varētu uzreiz uzķert, ko šis saka. Man pagāja vairāki mēneši līdz es pieradu pie viņa runas stila.
Pieredze mācoties valodu
Pirmkārt vēlos usvērt to, ka es Spānijā ierados bez jebkādām valodas zināšanām, kas varbūt bija nepareizi vai arī parezi, tagad jau par vēlu par to ir spriest, jo valodu esmu iemācijusies un visi trakie atgadījumi ar valodas nezināšanu jau ir pagātnē. Galvenokārt mācījos nevis no grāmatām vai valodu stundām, bet gan ikdienā dzīvojot Madridē. Šī iemesla dēļ, jo valodu mācījos no cilvēkiem mana spāņu valoda ir madridiešu, seviljas un venecuēlas akcentu sajaukums.
Mācoties valodu, manuprāt, ļoti svarīgi ir pārvarēt pirmos neveiklos brīžus sarunājoties ar vietējiem un noteikti nedomāt par to kā Tu pats izklausies svešvalodā, kas man liekas ir atslēga ātrai valodas apguvei.
Viegli pateikt, grūti izdarīt. Zinu, taisība! Man pašai nebūt negāja viegli un vienmēr jutos neērti par to kā un cik lēni es runāju, taču tās bija bailes un neveiklība, kuras es pati sev biju iestāstījusi, jo patiesībā ikviens spānis ar kuru esmu jebkad runājusi ir bijis saprotošs un atvērts.
Vēl ļoti svarīgi ir pieminēt, ka mācoties spāņu valodu, pēc iespējas mazāk tā ir jāsalīdzina ar angļu valodu, jo abās valodās ir lielas atšķirības. Tā bija mana vislielākā kļūda pirmajos mēnešus mācoties valodu, jo es visu laiku tulkoju vārdus un teikumus uz un no angļu valodas. Spāņu valodas teikumu uzbūves struktūra ļoti atšķiras no angļu valodā esošājām un tas tikai saputro galvu vēl vairāk.
Daži jautri piemēri par šo: embarrassed (ang. apkaunots) - embarazada (sp. būt stāvoklī).
Citreiz centos tulkot vārdus latviešu valodā, taču tas arī daudz nepalīdzēja, jo piemēram vārds “problēma” spāņu valodā ir vīriešu dzimtes vārds “el problema”. Vai arī tas, ka rakstiski katram jautājuma vai izsaukuma teikumam zīmes liek abās pusēs.
Piemērs - ¿Vai iesim vakariņās šovakar? ¡Jā!
Šādi gan, varu atzīties pati rakstu diezgan reti, jo man tas tiekas mazliet dīvaini un ir grūti pierast.
Tie ir tikai daži no piemēriem ar kuriem es pati saskāros mācoties valodu.
Gribu dzirdēt arī jūsu piemērus, ja tādi bijuši. Droši rakstiet komentāros.
1 Komentāri
Sandra
06/04/20 , 11:32:14
Kristīne, ir pilnīgs neprāts rakstīt: "Tā piemēram, spāņu valodai Spānijā ir aptuveni 10 dažādi dialekti - vislielākais ir kasteljāņu dialekts, ko visa pasaule pazīst kā galveno spāņu valodas dialektu. Tam seko, katalāņu, valenciešu, galīsiešu, basku utt."
Vai tiešām ir tik traki, ka Madridē kaut ko tādu māca? Kas tas "kasteljāņu dialekts" tāds būtu? Nevis kasteljāņu, bet kastīliešu, un tas ir nevis spāņu valodas dialekts, bet gan otrs un pēc būtības precīzāks spāņu valodas nosaukums, jo šīs valodas izcelsme ir meklējama Kastīlijā. Un interesanti, kādā veidā basku valoda varētu būt spāņu valodas dialekts, ja tai ar spāņu valodu nav ne mazākās līdzības un tā pat nepieder pie romāņu valodu grupas? Pie kuras, savukārt, pieder jūsu nosauktās katalāņu (vai valensiešu) un galīsiešu valodas, bet kā atsevišķas VALODAS, nevis kā spāņu valodas dialekti. Un, protams, spāņu vai kastīliešu valodai IR dažādi dialekti, kas savā starpā atšķiras ar reģionālām izrunas īpatnībām gan Spānijā, gan citās spāņu valodā runājošajās valstīs, daudzās no kurām paralēli pastāv arī citas valodas. https://es.gizmodo.com/el-origen-de-los-idiomas-explicado-en-una-preciosa-inf-1665139632