Lai nu kas spāņiem patīk, tad tas ir ēst un dzert! Ēšanas tradīcija spāņu ikdienā tiek celta īpaši augstā godā un tā atšķiras no Latvijā pieņemtā.
Viens gan ir jāatzīst, lai arī cik viņu virtuve būtu garda, spāņi ar saviem ēšanas paradumiem ir krietni pabojājuši manu gan fizisko, gan garīgo veselību. Spāņu ēšanas paradumi ir vieni no trakākajiem visā Eiropā un es līdz pat šim brīdim nesaprotu, kā pie tāda ēdienreižu grafika var pierast.
Ievadam ir jāpiemin, ka Spānijā ikdienas ritms ir ar lielāku nobīdi attiecībā pret pārējām Eiropas valstīm.Tas gan tik ļoti neattiecas uz lielajām pilsētam, kā Madride vai Barselona, kur cilvēki lielo attālumu dēļ ir spiesti celties agrāk, nekā visa pārējā valsts.
Laiki un ēdienreizes
Manuprāt, Spānija ir vienīgā valsts, kas sev ir sačakarējusi iekšējo pulksteni tā, ka pārējā Eiropa vienkārši atpūšas. Taču kā jau iepriekš minēju, lielajās pilsētās valda cita kārtība un viss ir daudz maz līdzīgs Eiropai.
Cilvēki sāk darbu ap 09:00 un pusdienas ir ap 14:00. Te noteikti vietā ir jautājums, kā mēs lielpilsētu iemītnieki izdzīvojam bez ēšanas 5 stundas? Nē, mēs neieturam ibērijas diētu. Gluži vienkārši laika posmā no 11:00 līdz 12:00 cilvēki bieži dodas otrajās brokastīs. Vai nu tās ir paņemtas līdzi jau iepriekš un tiek notiesātas čalojot ar kolēģiem ofisā, vai tās pašas čalošanas notiek bārā, kas parasti atrodas netālu no darba vietas. Tur tiek iekosts kādā kruasānā un iedzerts vēl kafijas, lai varētu izturēt līdz pusdienām.
Taču šeit, manuprārt, paradās viens no lielākajiem spāņu dienas ritma paradoksiem, jo šis laika posms ir viens no produktīvākajiem laikiem biznesa pasaulē gandrīz visā Eiropā. Līdz ar to, kamēr visa Eiropa čakli strādā, mēs Spānijā ēdam kruasānus…
Tam seko, milzīgās spāņu pusdienas, pēc kurām iestājās gandrīz tūlītējs pārgurums un pēdējā lieta, ko cilvēks ir spējīgs darīt ir strādāt. No personīgās pieredzes varu apstiprināt, ka laika posms no pusdienu beigām līdz darba dienas beigām ir viens no grūtākajiem un esmu ne reizi vien lūgusi augstākos spēkus, lai tikai tajās grūtajās dienās es iztiktu bez pēcpusdienas sapulces, jo tās ir visbriesmīgākās. Cilvēki ir pusaizmiguši, pārēdušies un bez jebkādas vēlēšanās diskutēt un uzņemt jaunu informāciju vai idejas.
Tad klāt ir pulkstens seši, septiņi, kad būtu jādodās mājās. Kādās mājās! Uz bāru! Spāņi ļoti bieži pēc darba dienas beigām dodas iedzert aliņu vai kafiju un pārrunāt dienas notikumus ar kolēģiem vai draugiem. Tas var notikt katru vakaru un neatkarīgi no dienas.
Tam seko vakariņu laiks, kas sākas sākot no 21:00 un ilgst līdz 23:00 un te, lūk ir nākošā spāņu ēšanas kultūras mistērija, kuru vēl joprojām cešos aptvert. Kā spāņi, pēc vakariņu ēšanas, kas beidzas tik vēlu, kas nereti noslēdzas ar izdzertu kafijas krūzi un/vai apmeklējot piemājas bāru uz vienu pēdējo alus glāzi, tad nonākot mājās kārtīgi pieēdušies ap pusnakti var nākošajā rītā celties 8:00 un doties uz darbu. No vienas puses jau tas liekas, loģiski un normāli, taču pati to uz savas ādas vēljororām izciešu ar lielām mokām un pati cenšos vakariņot cik vien ātri tas iespējams, parasti ātrāk par 20:00 tas gan nesanāk.
Ja jums ir labs šīs mistērijas atrisinājums, droši rakstiet to komentāros...
0 Komentāri